Leģendāra filma, ko redzējis vien retais.
Sviests, līdzīgi kā “Ceļojums uz Tukumu” (rež. Andrejs Ēķis, 1992, 40′), iezīmē 20. gadsimta nogales Latvijas kino (1989.-2001.) radošo drosmi un neprātu. Šīs filmas raksturo neprātīgs saturs un vēl neprātīgāki tapšanas apstākļi, periodā, kurā kino Latvijā tapa dažādos veidos, ārpus institucionāla finansiāla atbalsta shēmām. Neprāta valdzinājums kino ir labi saprotams – tas ļauj veidotājiem runāt par nopietnām un sarežģītām tēmām.
Savā laikā biologs Ikskīls rakstīja: „Mušas pasaulē sastopamas tikai „mušu lietas“, jūras eža pasaulē tikai „jūras ežu lietas“. Šis ir stāsts par Pulkvedi, kurā jūs sastapsiet tikai Pulkveža lietas…
Režisors: ROBERTS VINOVSKIS, ARNIS KUNDZIŅŠ
Scenārija autors: ARNIS KUNDZIŅŠ, ROBERTS VINOVSKIS
Producents: ROBERTS VINOVSKIS, JĀNIS VAIŠĻA
Operators: GVIDO SKULTE
Montāžas režisors: ROBERTS VINOVSKIS, SANDRA ALKSNE
VALODA: Latviešu, krievu, angļu, vācu, igbo
SUBTITRI: LAT
“Ļoti grūti būtu atbildēt uz jautājumu „par ko ir filma?” Vai vismaz sniegt vienu, pārliecinošu atbildi. No vienas puses, varētu teikt, ka filma ir par Pulkvedi un viņa Adjutantu. Tikpat labi varētu teikt, ka filma ir par komunikācijas kodiem deviņdesmito gadu Latvijā. Pareiza būtu arī atbilde, ka tā ir par dažādām maskulinitātes formām sociālajā kontekstā.”
/Toms Ķencis, ”Sviests” vai sviests” /
“Tas ir institucionalizēšanās jautājums. Deviņdesmito gadu beigās tiek sakārtota kino finansēšanas sistēma, cilvēki, kas grib taisīt kino un grib saukt to par kino, iet uz Kino centra projektu konkursiem, un es nevaru iedomāties tādu valsts institūcijas konkursu, kuram tiktu cauri Ēķa ideja par Ceļojumu uz Tukumu vai Vinovska Sviests”
/Kristīne Matīsa, Diskusija “Reibinošais neprāts pret garlaicīgu normu“. Kāpēc Latvijas kino vēsturē neprātīgākās filmas ir uzņemtas 20. gadsimta 90. gados?/
